a letter about feeling sad and happy. (LV - ENG)

Pirms kāda laika kāds cilvēks uzrakstīja lūgumu, lai uzrakstu vēstuli viņas labākajai draudzenei, kurai dažreiz dzīvē ir ļoti skumji. Par to, kaāpēc es dažreiz skumstu, un kas man rod prieku, lai šīs skumjas padzēstu. Viņas lūgums mani iepriecināja, ka tas jau šķita, ja draugs tavā labā tā pūlās, ka pajautā vairākiem šādu lūgumu un pēc tam ar roku rakstīs un nosūtīs pa pastu šīs vēstulītes... Tas jau ir kaut kas vienreizējs, kad "Ļoti skumjam" cilvēkam blakus ir šāds draugs! Viņa cerēja, ka šīs vēstules liks draudzenei pasmaidīt un nejusties vientuļai. To jau mums visiem vajag.

Some time ago, someone wrote a request to write a letter to her best girlfriend, who sometimes has a very sad period in life. About "why I sometimes feel sad, and what makes me happy to quench that sadness". Her request made me happy seeing that she has someone who is searching for a message from different people about how to survive this saddness and change it into joy..... It's already something unique for a "very sad" person, she has such a friend! She hoped these letters would make her friend smile and not feel lonely. We all need that somtimes.

ENG at the end of post.




Sveiks cilvēkbērn, ar lielo, plašo un dziļo sirdi, ka brīžiem dzīvē uznāk skumjas par visu.

Jā, tas ir vieglāk būt skumjam nekā lamīgam. Manuprāt, mēs, skumjie, zinām labāk kā definēt skumjas, melanholiju, bēdas un depresiju ar smaidiem un laimi. Mēs dzīvojam tādā saldsērīgā noskaņā. It kā viss taču ir, bet kaut kas urd, kaut ko vajag, gribas, jāatrod, bet ne materiāli. Tā bēda, kas urda, nav atrodama materiālā priekā, bet gudrākā un grūtāk atrodamākā - priekā. 

Es daudz raudu, es esmu daudz raudājusi savā dzīvē, es vienkārši daudz raudu kopš pirmās minūtes, kad ienācu šai pasaulē. Es neļāvu mammai ne sekundi aiziet no manis, es slēpos svārkos mammai, kad gāju uz 1. septembri, es nemitīgi visu laiku par kaut ko raudāju, ka reiz skolotāja izsauca mammu uz skolu, jo es esmu raudulīga. Atbilde bija vienkārša tanī laikā - iedod man otas un papīru un ielieciet mazākā klasē bērnu skaitā. Es kā puķe atplauku. 

Gadi gāja un kaut kur tā melanholija vienalga bija man kaut kur aiz auss kā netīrums un es raudāju, bet klusām, mājās rotaļlācim virsū. Jā, viņš man palīdzēja neraudāt. Vēl vēlāk prieku radīja citādā mākslas izteiksme - foto. Un tik sāku nokaitināt klasesbiedrus ar kameru katru dienu skolā, bet tagad - tik forši tādas atmiņas no laikiem bez smārtfouniem. Fotogrāfešanu atklāju kā terapiju. 

Un jo vairāk tieši, kad es nevis braucu ar publisko transportu mājās, bet gāju, jo man bija bail jautāt šoferītim izlaidiet mani, tāpēc braucu līdz galapunktiem. Nu, muļķe, ne? Bet tieši šīs pastaigas nomierināja, jo vēroju visu, kas man apkārt bija... Saules krāsas nianses, zaļās krāsas dažādība dabā, akmeņceļi ar peļķēm un cik mašīnas pabrauks garām. Daudz vēlāk, kad skumjas mijās ar stresu un pārdzīvojumiem, un visādiem jautājumiem par nākotni un kāpēc nevaru palikt bērns visu mūžu... Man gribēja iemācīt, ka alkohols ir labs draugs šādos brīžos. Vai tiešām? Par laimi, tas bija tik īss mirklis, ka atradu izeju pie prieka ātri - atkal staigājot, bet šoreiz kā ceļošana, iepazīstot jaunu vidi, kultūru, satiekot cilvēkus, ar kuriem neprotu sazināties tikai latviski. Uzlādēja jaunu prieka devu. Un tā ik pa brīdim, kad atkal jau viss apnika un raudāju, un biju skumja, jo ko tā dzīve no manis grib?! Kas ir, dzīve! Liec man mieru, dod man prieku, nevis skumjas! Kāpēc man tā, bet viņai, lūk, jau vīrs un bērni, a, es pat neesmu atradusi stabilu darbu! Skumjas mainās ar gadiem, vai nu dziļdomīgas, vainu seklas, bet visas nepeciešamas kaut kādai nezināmai savas dzīves pieredzei. 

Es neatsakos no skumjām, bet es esmu ilgu ceļu mācījusies, lai tās pārstāj ietekmēt manu dzīvi, jo esmu arī iekritusi dziļāk tanī skumju akā un lēnām rāpojusi laukā, kad pēkšņi tā gaisma apžilbinājusi un šķitis, nu, bāc, kā varēju tā skumjām ļaut....es taču esmu nogulējusi skaistāko laiku! Un tad atkal mazliet uzsit to skumju, nevis prieku. Bija jāatrod tā gaišā puse skumjai, jo tomēr...esmu cilvēks, kurš zina, ka aiz katra lietus mākonīša slēpjās saule un būs saulaini. 

Atradu gaišo pusi ar samazinot sabiedrības spiedienu, kā būt jaunietiem 25-29 vecumā... 
Sāku jautāt sev, kas mani interesē vai ko varētu mainīt ikdienā. Ēdiens. Dārzeņi, nu, sākam ieviest jaunumus kulinārijā. 
Kā es jūtos visērtāk, nu, tā ka sev patīku? Kleitās. 
Kur man patīk vislabāk? Pūlī vai...? Pie dabas, pārgājiens luksusa vai izdzīvošanas, bet, nu, tā, ka izbaudi, nevis nomocies. 
Kas iepriecina? Satikšanās ar cilvēkiem šinī tik ļoti 'im busy' laikmetā...Labi, meklējam tādus, kuriem arī patīk satikties vēl. 
Un galu galā - nevis parspīlējot, bet reālistiski saredzēt gaišo, atrast sevī mīlestību pašai pret sevi un darīt to, kas tiešām patīk, bet neieciklējoties uz vienu, jo patīk pārmaiņas, jaunumi. 
Ieviešot arī rīta rutīnu. 
Ai, kā manai skumjajai noskaņai nepatika, ka ikdienišķi rituāliņi lika justies labāk. 

Es neesmu līdz galam atradusi 100000% laimes sajūtu, jo joprojām kā ar tādiem biopolāriem simptomiem te lejā, te augšā jūtos, bet dažreiz es skumjos brīžos skrienu, kas nozīmē braucu nenormāli fiksi ar velo, uz jūru un lai vai kāds tas aukstums lecu iekšā un ļauju ķermenim nomierināties, aprast ar temperatūru un sajust adrenalīnu, ka esmu fcking alive! Ikdienas nieki, rituāliņi, kādi jauninājumi, paplašināt redzesloku, un kas ir visvairāk mainījies, ka es cenšos būt daudz pie dabas un nevis meditēju ar om, bet movement meditācija. Atļauju skumjām būt, jo nevar jau izslēgt emocijas, jābūt, bet galvenais jau ir neļaut tām ietekmēt realitāti. Es katru dienu cenšos, citreiz aizmirstu, ka jācenšas, vienkārši sanāk dzīvot, bet tad kāds vecs cilvēks uz ielas, kurš spēlē akerdionu, liek sajusties, cik tomēr daudz skumju, kaut visiem būtu labi... bet lai visiem būtu, jāsāk ar sevi.

Es iepriecinu sevi ar kādu vegānu kūku brīnumu, aizejot smuki pasēdēt kafejnīcā. Iepriecinu esot saullēktos vai saulrietos pie dabas. Mežā guļot. Ar velosipēdu brauct, lēkājot pa aukstu jūru, aizejot uz pirti reizi mēnesī un satiekot kādu draugu uz sarunu vai aizejot uz kādu parku/dārzu/izstādi un ne vienmēr dziļdomīgi analizēt dzīvi, bet arī atļauties tām saucamajām "surface sarunām". Atļāvos dzīvei ritēt, kā ir, bet brīžos, kad jutu, ka ir kliedziens pēc tiešām, ka jāmaina kaut kas, ieklausījos. Tomēr tas prieks jau ir garšīgāks par skumjām, pat ja vieglāk ir skumju mākonīti, jo prieks jautā vairāk darīt.

Cenšos saskatīt joprojām nianses un apbrīnoju, cik skaisti jau ir, bet vienkārsi dažreiz grūti. Ir labi,ja ir tādi draugi, kā labākie draugi, kas cenšas un atrod radošus veidus kā iepriecināt savu labāko draugu. Tie ir zelta cilvēki un viņi mums ir vislielākais prieks dzīvē. 
Lai veicas. 

Ar rudens mīlestības sveicieniem - Draugs no cita mākonīša. 

Hi dear human-child with a big, deep heart that sometimes feels sadness.

Yes, it's easier to be sad than lazy. I think we, "the occasionally sad ones," know better how to define sadness, melancholy, sorrow, and depression—perhaps even better than we understand smiles and happiness. We live in this bittersweet mood, as if we have everything, yet something moves our hearts—something we miss, need, and seek to find. But it isn’t material. The sadness that stirs us can’t be found in material joy but in something deeper, something wiser, and far harder to grasp: joy.

I cry a lot. I’ve cried a lot in my life. I cried so much from the moment I came into this world. I didn’t let my mom leave me for a second, hiding in her skirt on my first day of school. I cried constantly—so much that my teacher once called my mom to school because she was concerned. The answer was simple: give me brushes, paper, and a smaller class. It worked, and I blossomed like a flower.

Years went by, and that melancholy hid behind my ear like dirt I couldn’t shake off. I cried again, this time quietly, at home with my teddy bear. Yes, he helped me not cry. I was still so young. Later, another kind of artistic expression—photography—brought joy. I began annoying my classmates by taking pictures every day at school. Now, those are cherished memories from a time without social media or smartphones. I discovered photography as therapy.

Then came the walks. Instead of taking public transport home from school, I walked a few kilometers. I was too shy to ask the driver for a ride, convinced I’d be a burden to him. Silly, right? But those walks calmed me. I watched the sun’s shadows, the green variety of nature, puddles, and how many cars passed by.

When sadness later mingled with stress, hardships, and endless questions about the future—Why can’t I stay a child forever?—someone tried to teach me that alcohol could be a friend in such moments. Thankfully, it was a short-lived period. I found my way back to joy—through walking again, this time by traveling. Meeting new people, experiencing cultures where I couldn’t speak Latvian, and seeing the world refreshed my spirit.

But sadness always found a way to return. Some days, I’d cry out to Life, “What do you want from me?! What is it, Life? Give me peace, give me joy, not sadness! Why am I lost, while she has a husband and kids? I can’t even find a loyal boyfriend!” Sadness changes over the years—sometimes deep-seated, sometimes shallow—but every sadness has its place, its role in shaping us.

I no longer reject sadness. I’ve learned to stop letting it control my life. I’ve fallen into that well of sorrow and crawled out, slowly, only to realize how much of life I had let slip away. I felt guilty for sleeping through what could have been my most beautiful moments. I had to find the bright side of sadness because I knew, deep down, that behind every cloud, the sun still shines.

The turning point came when I eased the pressure society places on us in our 20s. What should a person aged 25-29 have accomplished? I started asking myself: What do I love? What can I change in my daily life?

• Food: I love vegetables, so I explored veganism.
• Comfort: I feel best in dresses, so I embraced wearing them.
• Environment: I prefer nature over crowds—whether hiking in luxury or surviving the wilderness, I thrive there.
• Connection: I sought people who also value meeting and connecting, even in this “busy” era.

Bit by bit, I created a morning routine, small changes at home, and habits that expanded my horizons. I still allow sadness to visit because emotions shouldn’t be blocked. They must be felt, explored, and understood—but not allowed to take over reality.

When sadness comes, I remind myself to act. Sometimes, I cycle fast to the sea, jump into its icy waters, and let the cold reset my body and mind. That rush of adrenaline—that reminder that I am alive—makes it worth it.

I’ve learned to balance my emotions. Movement, not stillness, works best for me. A hike, a bike ride, or a dip in the sea feels like meditation. I permit sadness to exist, but I don’t let it define my days. And when I forget to try, a small moment—like an old man playing an accordion on the street—pulls me back. It reminds me of the sadness around us all and my wish for everyone to have peace. To give that peace to others, we must first find it within ourselves.

I treat myself with small joys: a vegan cake at a cozy café, a sunrise outdoors, cycling, sauna nights, meeting friends, or visiting exhibitions. These moments add balance and variety to life. I’ve learned not to overthink, to enjoy “surface conversations,” and to let life flow naturally when needed.

Sometimes, life feels heavy, and I want to scream for change. But I try to listen. Joy is more rewarding than sadness, even though it demands effort. While sadness may feel easier, joy is worth the climb.

It’s still hard some days. I see the nuances and beauty in life, but sometimes it’s overwhelming. That’s when friends matter most—the ones who don’t push you away for being “just sad.” They’re golden, the truest joy in life.

Keep those people close. And keep trying.

Autumn love greetings from a friend on another cloud.