a letter about feeling sad and happy. (LV - ENG)

Pirms kāda laika kāds cilvēks uzrakstīja lūgumu, lai uzrakstu vēstuli viņas labākajai draudzenei, kurai dažreiz dzīvē ir ļoti skumji. Par to, kaāpēc es dažreiz skumstu, un kas man rod prieku, lai šīs skumjas padzēstu. Viņas lūgums mani iepriecināja, ka tas jau šķita, ja draugs tavā labā tā pūlās, ka pajautā vairākiem šādu lūgumu un pēc tam ar roku rakstīs un nosūtīs pa pastu šīs vēstulītes... Tas jau ir kaut kas vienreizējs, kad "Ļoti skumjam" cilvēkam blakus ir šāds draugs! Viņa cerēja, ka šīs vēstules liks draudzenei pasmaidīt un nejusties vientuļai. To jau mums visiem vajag.

Some time ago, someone wrote a request to write a letter to her best girlfriend, who sometimes has a very sad period in life. About "why I sometimes feel sad, and what makes me happy to quench that sadness". Her request made me happy seeing that she has someone who is searching for a message from different people about how to survive this saddness and change it into joy..... It's already something unique for a "very sad" person, she has such a friend! She hoped these letters would make her friend smile and not feel lonely. We all need that somtimes.

ENG at the end of post.




Sveiks cilvēkbērn, ar lielo, plašo un dziļo sirdi, ka brīžiem dzīvē uznāk skumjas par visu.

Jā, tas ir vieglāk būt skumjam nekā lamīgam. Manuprāt, mēs, skumjie, zinām labāk kā definēt skumjas, melanholiju, bēdas un depresiju ar smaidiem un laimi. Mēs dzīvojam tādā saldsērīgā noskaņā. It kā viss taču ir, bet kaut kas urd, kaut ko vajag, gribas, jāatrod, bet ne materiāli. Tā bēda, kas urda, nav atrodama materiālā priekā, bet gudrākā un grūtāk atrodamākā - priekā. 

Es daudz raudu, es esmu daudz raudājusi savā dzīvē, es vienkārši daudz raudu kopš pirmās minūtes, kad ienācu šai pasaulē. Es neļāvu mammai ne sekundi aiziet no manis, es slēpos svārkos mammai, kad gāju uz 1. septembri, es nemitīgi visu laiku par kaut ko raudāju, ka reiz skolotāja izsauca mammu uz skolu, jo es esmu raudulīga. Atbilde bija vienkārša tanī laikā - iedod man otas un papīru un ielieciet mazākā klasē bērnu skaitā. Es kā puķe atplauku. 

Gadi gāja un kaut kur tā melanholija vienalga bija man kaut kur aiz auss kā netīrums un es raudāju, bet klusām, mājās rotaļlācim virsū. Jā, viņš man palīdzēja neraudāt. Vēl vēlāk prieku radīja citādā mākslas izteiksme - foto. Un tik sāku nokaitināt klasesbiedrus ar kameru katru dienu skolā, bet tagad - tik forši tādas atmiņas no laikiem bez smārtfouniem. Fotogrāfešanu atklāju kā terapiju. 

Un jo vairāk tieši, kad es nevis braucu ar publisko transportu mājās, bet gāju, jo man bija bail jautāt šoferītim izlaidiet mani, tāpēc braucu līdz galapunktiem. Nu, muļķe, ne? Bet tieši šīs pastaigas nomierināja, jo vēroju visu, kas man apkārt bija... Saules krāsas nianses, zaļās krāsas dažādība dabā, akmeņceļi ar peļķēm un cik mašīnas pabrauks garām. Daudz vēlāk, kad skumjas mijās ar stresu un pārdzīvojumiem, un visādiem jautājumiem par nākotni un kāpēc nevaru palikt bērns visu mūžu... Man gribēja iemācīt, ka alkohols ir labs draugs šādos brīžos. Vai tiešām? Par laimi, tas bija tik īss mirklis, ka atradu izeju pie prieka ātri - atkal staigājot, bet šoreiz kā ceļošana, iepazīstot jaunu vidi, kultūru, satiekot cilvēkus, ar kuriem neprotu sazināties tikai latviski. Uzlādēja jaunu prieka devu. Un tā ik pa brīdim, kad atkal jau viss apnika un raudāju, un biju skumja, jo ko tā dzīve no manis grib?! Kas ir, dzīve! Liec man mieru, dod man prieku, nevis skumjas! Kāpēc man tā, bet viņai, lūk, jau vīrs un bērni, a, es pat neesmu atradusi stabilu darbu! Skumjas mainās ar gadiem, vai nu dziļdomīgas, vainu seklas, bet visas nepeciešamas kaut kādai nezināmai savas dzīves pieredzei. 

Es neatsakos no skumjām, bet es esmu ilgu ceļu mācījusies, lai tās pārstāj ietekmēt manu dzīvi, jo esmu arī iekritusi dziļāk tanī skumju akā un lēnām rāpojusi laukā, kad pēkšņi tā gaisma apžilbinājusi un šķitis, nu, bāc, kā varēju tā skumjām ļaut....es taču esmu nogulējusi skaistāko laiku! Un tad atkal mazliet uzsit to skumju, nevis prieku. Bija jāatrod tā gaišā puse skumjai, jo tomēr...esmu cilvēks, kurš zina, ka aiz katra lietus mākonīša slēpjās saule un būs saulaini. 

Atradu gaišo pusi ar samazinot sabiedrības spiedienu, kā būt jaunietiem 25-29 vecumā... 
Sāku jautāt sev, kas mani interesē vai ko varētu mainīt ikdienā. Ēdiens. Dārzeņi, nu, sākam ieviest jaunumus kulinārijā. 
Kā es jūtos visērtāk, nu, tā ka sev patīku? Kleitās. 
Kur man patīk vislabāk? Pūlī vai...? Pie dabas, pārgājiens luksusa vai izdzīvošanas, bet, nu, tā, ka izbaudi, nevis nomocies. 
Kas iepriecina? Satikšanās ar cilvēkiem šinī tik ļoti 'im busy' laikmetā...Labi, meklējam tādus, kuriem arī patīk satikties vēl. 
Un galu galā - nevis parspīlējot, bet reālistiski saredzēt gaišo, atrast sevī mīlestību pašai pret sevi un darīt to, kas tiešām patīk, bet neieciklējoties uz vienu, jo patīk pārmaiņas, jaunumi. 
Ieviešot arī rīta rutīnu. 
Ai, kā manai skumjajai noskaņai nepatika, ka ikdienišķi rituāliņi lika justies labāk. 

Es neesmu līdz galam atradusi 100000% laimes sajūtu, jo joprojām kā ar tādiem biopolāriem simptomiem te lejā, te augšā jūtos, bet dažreiz es skumjos brīžos skrienu, kas nozīmē braucu nenormāli fiksi ar velo, uz jūru un lai vai kāds tas aukstums lecu iekšā un ļauju ķermenim nomierināties, aprast ar temperatūru un sajust adrenalīnu, ka esmu fcking alive! Ikdienas nieki, rituāliņi, kādi jauninājumi, paplašināt redzesloku, un kas ir visvairāk mainījies, ka es cenšos būt daudz pie dabas un nevis meditēju ar om, bet movement meditācija. Atļauju skumjām būt, jo nevar jau izslēgt emocijas, jābūt, bet galvenais jau ir neļaut tām ietekmēt realitāti. Es katru dienu cenšos, citreiz aizmirstu, ka jācenšas, vienkārši sanāk dzīvot, bet tad kāds vecs cilvēks uz ielas, kurš spēlē akerdionu, liek sajusties, cik tomēr daudz skumju, kaut visiem būtu labi... bet lai visiem būtu, jāsāk ar sevi.

Es iepriecinu sevi ar kādu vegānu kūku brīnumu, aizejot smuki pasēdēt kafejnīcā. Iepriecinu esot saullēktos vai saulrietos pie dabas. Mežā guļot. Ar velosipēdu brauct, lēkājot pa aukstu jūru, aizejot uz pirti reizi mēnesī un satiekot kādu draugu uz sarunu vai aizejot uz kādu parku/dārzu/izstādi un ne vienmēr dziļdomīgi analizēt dzīvi, bet arī atļauties tām saucamajām "surface sarunām". Atļāvos dzīvei ritēt, kā ir, bet brīžos, kad jutu, ka ir kliedziens pēc tiešām, ka jāmaina kaut kas, ieklausījos. Tomēr tas prieks jau ir garšīgāks par skumjām, pat ja vieglāk ir skumju mākonīti, jo prieks jautā vairāk darīt.

Cenšos saskatīt joprojām nianses un apbrīnoju, cik skaisti jau ir, bet vienkārsi dažreiz grūti. Ir labi,ja ir tādi draugi, kā labākie draugi, kas cenšas un atrod radošus veidus kā iepriecināt savu labāko draugu. Tie ir zelta cilvēki un viņi mums ir vislielākais prieks dzīvē. 
Lai veicas. 

Ar rudens mīlestības sveicieniem - Draugs no cita mākonīša. 

Hi dear human-child, with a big and deep heart, that at times it feels sadness.

Yes, it's easier to be sad than lazy. I think we "the occasionaly sad ones" know better how to define sadness, melancholy, sorrow and depression with smiles and happiness. We live in such a bittersweet mood. As if everything we have, but something moves our hearts, something we miss, need, and are seeking to find, but not the material. The sadness which moves us is not found in material joy, but in the wiser and harder to find - in joy.

I cry a lot, I've cried a lot in my life, I just cried a lot since the first minute I came into this world. I didn't let my mom leave me for a second, I was hiding in my mom's skirt when I went to September 1st: I kept crying all the time that my teacher once called my mum to school because I was crying a lot. The answer was simple at that time - give me brushes and paper and put me in a smaller class of children. It happened and I blossomed like a flower.

Years went by and somewhere that melancholy was hiding behind my ear like a dirt. And I cried again, but quietly, at home with my teddy bear. Yes, he helped me not to cry.  I was that young. Later, another kind of artistic expression - the photo - created joy. And so I started annoying my classmates with the camera every day at school, and now it's such a cool memory from times without social media and smartphones. I discovered photography as a therapy.

And even more - when I chose to not use public transport after school, but walked those few kilometers to home... I was afraid to ask the driver, I felt if I was a burden to him. Well, fool, right? But it was during these walks that calmed me down as I watched everything around me ... Sunshades, green variety in nature, puddles and how many cars will pass by. Much later when sadness alternated with stress and hardships and all sorts of questions about the future and why I can't stay a child forever ... Someone wanted to teach me that alcohol is a good friend at such moments. Are you sure? Fortunately, it was such a short period... Evetually I found a way out from there towards the joy quickly - again walking, but this time like traveling, getting to know a new environment, culture, meeting people I can't speak in Latvian. It uploaded a new dose of joy. And so every now and again when I was all tired and crying and I was sad because what does Life want from me ?! What is it, Life?! Give me peace, give me joy, not sadness! Why am I still lost, but she has a husband and kids, huh, I haven't even found loyal boyfriend! Sadness changes over the years, either deep-seated or shallow, but all those saddnesses are necessary for some unknown experience in one's life.


I do not reject sadness, but I have learned in a long way how they can stop affecting my life. I have fallen deep into that well of sorrow and slowly crawled out when it suddenly dazzled and seemed, well, how I could I allow them to hide me from life... I felt guilt that I've have slept the most beautiful time in my life! Again I touched the shoulder of saddness, not joy. I had to find that bright side of sadness, because... I am a human being who knows that behind every cloud the sun is shining and it will be alright.

I found the bright side with easing the pressure by society what should the young at 25-29 do and have... I started to ask myself what I was interested in or what could be changed on a daily basis? Food. What food I love? Vegetables, well then let's explore vegan!
How do I feel most comfortable, so that I like myself? When I am wearing a dress.
Where do I like to be the best? In the crowd or ...? Out in nature, a hike luxury or survival, but that I enjoy not I feel weary.
What makes me happy? Meeting people in this very 'im busy' era... Okay, let's look for people who also like to meet.
And in the end - not to exaggerate, but to see the light realistically, to find love for yourself and to do what you really like, but without relying on one thing, because I like variety.
Also introducing a morning routine to my daily life.
Oh, how  my "sad-mood" was upset that my new everyday rituals made me feel better.

I haven't found the 100,000% feeling of happines because I still feel like with biopolar symptoms down here, up here. Sometimes I run when I feel sad, which means I cycle so fast on my bicycle towards to the sea and who cares how cold is the water, I jump in and I'm letting my body to calm down. That vibration in body when getting used to the cold temperature and feeling the adrenaline that i'm fcking alive! Worth it.

Everyday errands, small morning rituals, some small changes at home - all that kind of broadens my horizons, and what has changed the most is that I try to be a lot in the nature and not that I am meditating instead I need movement meditation. My saddness gets permission to visit me sometimes,  because emotions cannot be blocked away, must feel emotions, explore emotions, but the main thing is to not let them affect reality. Every day I try, sometimes I forget to try, that I just get on with life, but then an old man on the street playing an acerion makes me feel around me that it is actually  a lot of saddness and I wish for everyone to do have it well... but to have it good for everyone, must start with yourself.

I treat myself with some amazing vegan cake, by going out to a nice cafe. I enjoy being at sunrises or sunsets outdoors. Sleeping in the forest. Cycling, jumping into the cold sea, going to the sauna once a month and meeting a friend for a chat or going to a park / garden / exhibition and not always thinking in depth about life, but also inviting the so-called "surface conversations".

Sometimes I allow my life follow the river, but then there are moments when I feel I want to scream for the need of changes. I tried to listen. However, the joy is more delicious than saddness, even if it's easier to live on a cloud of sadness, since joy asks you to do more to achieve it.

I still try to see the nuances and wonder how beautiful it is, but sometimes it is simply so difficult. It's good to have friends who are trying and finding creative ways to help you with your saddness. They are the best people. They are golden people and they are our greatest joy in life. Keep close the ones who tries and cares, and never pushes you away because you are "just sad".

Good luck.

Autumn love greetings - Friend from another cloud.